Par skolu

Bērnu aizsardzības likums Jelgavas novads uzdevumi.lv jaunatne jaunatneslietas E-klase Mācību video Tālmācība tavatalmaciba.lv Erasmus+

ZIŅAS

2021-05-28 09:01

Atceres un atzīmējamās dienas vasarā

Latvijas vēsture, kopš brīvības cīņām līdz šodienai, ir pārdzīvojusi gan laimīgas dienas, gan nežēlīgas izsūtīšanas un karus. Lai labāk izprastu šos notikumus un neaizmirstu svarīgākos, katru gadu jāatgādina, kāpēc un kad ir jāizkar karogi sēru noformējumā, kad- svētku.

Visi ļoti labi zina, kad ir Ziemassvētki, Jāņi vai Latvijas proklamēšanas gadadiena, bet piemiņas dienas tiek aizmirstas. Tādēļ visa mācību gada laikā skolotāji atgādina par svētku un piemiņas dienām, veidojot audzināšanas stundas.

Aizejot vasaras brīvdienās, gribu pastāstīt par piemiņas dienām, kuras iekrīt vasaras sākumā un, pamatojoties uz Latvijas valsts karoga likumu, jāizkar karogs sēru noformējumā:

Hronoloģiski šie notikumi ir apskatāmi sākot ar 17. jūniju – Latvijas Republikas okupācijas dienu.

1940.gada jūnijs. Padomju Savienība okupē Baltijas valstis, tostarp Latviju. 17. jūnijā Rīgā iebrauc padomju armijas tanki un sākas Latvijas okupācija. Dažu mēnešu laikā valsts tiek iznīcināta un sagrauta līdz pamatiem. Bet kas ir valsts pamats? Tie ir cilvēki. Cilvēkiem šī okupācija nozīmēja laupīšanu. Šis ir prātam neaptverams stāsts par pieciem laupīšanas viļņiem, ko Latvija piedzīvoja viena gada laikā. Ne velti šo laika posmu mēs šodien saucam par Baigo gadu.

14. jūnijs – Komunistiskā genocīda upuru piemiņas diena

Padomju okupācijas režīma represijas kulmināciju sasniedza 1941. gada pavasarī. 14. jūnijā notika masveida civiliedzīvotāju deportācija no Latvijas uz Sibīriju. Ļaužu transportēšanai nepiemērotos preču vagonos, pēc jaunākajiem datiem, izveda 15 424 cilvēkus, to vidū mazgadīgus bērnus un zīdaiņus, no kuriem lielākā daļa gāja bojā jau ceļā, daudzi citi – no bada un aukstuma Sibīrijā.

4. jūlijs – Ebreju tautas genocīda upuru piemiņas diena

4. jūliju atzīmējam kā Ebreju tautas genocīda upuru piemiņas dienu. Tas saistīts ar notikumiem 1941. gada 4. jūlijā, kad pēc nacistu okupācijas varas pavēles tika nodedzināta Rīgas Lielā Horālā sinagoga Gogoļa ielā un vēl četri citi Rīgas ebreju dievnami. Kaut arī upuru skaits tieši šajā datumā, domājams, nav liels, 4. jūlijs aizsāka holokaustu Latvijā, kurā gāja bojā 65 000 – 70 000 Latvijas pilsoņu.

Kad 1941. gada 1. jūlijā Rīgā ienāca Vermahta daļas, daudzi latvieši tās tiešām sveica kā atbrīvotājus. „Baigajā gadā” staļinisms bija pilnībā atklājis savu necilvēcīgo raksturu, vaiņagojot savu plosīšanos ar 14. jūnija deportāciju. Tikai, ja kādam šķita, ka jaunie Rīgas un Latvijas saimnieki –nacisti – kaut kādā mērā ir humānāki par padzītajiem boļševikiem, šīm ilūzijām visai drīz pienāca gals. Jau tūdaļ pēc frontes daļām Rīgā ieradās arī Vācijas Drošības policijas un Drošības dienesta operatīvās grupas A daļas, kuru tiešais uzdevums bija nacistu režīmam nevēlamu personu atklāšana un iznīcināšana. Plašākā no šīm kategorijām bija ebreji – pilnīgi visi, neatkarīgi no vecuma, dzimuma, nodarbošanās vai citām pazīmēm. Pie tam okupanti izvirzīja mērķi izraisīt stihiskus ebreju grautiņus, lai paši paliktu it kā noziegumos neiesaistīti. Par signālu rīkoties bija jākļūst zīmīgāko ebreju identitātes objektu – sinagogu – iznīcināšanai. 1941. gada 4. jūlijā piecas no sešām Rīgas sinagogām tika nodedzinātas, un sestā – Peitavas ielā – pasaudzēta visdrīzāk tikai tāpēc, ka blīvajā Vecrīgas apbūvē ugunsgrēks būtu bijis pārāk bīstams. Par dramatiskāko šīs dienas notikumu kļuva Rīgas Lielās Horālās sinagogas nodedzināšana Gogoļa ielā.

1991. gada 21. augustā Latvijas Republikas Augstākā padome, 111 deputātiem balsojot par, 13 – pret, pieņēma konstitucionālo likumu "Par Latvijas Republikas valstisko statusu".Šim faktam ir īpaša politiskā nozīme mūsu valsts vēsturē, jo tādējādi tika atcelts pārejas periods un noslēgta Latvijas Republikas neatkarības atjaunošana de facto.

21. augusts ir datums, kas mūsu valstij atnesa faktisko neatkarību, aizsāka valsts neatkarības reālas atjaunošanas ceļu, atjaunoja Satversmi un nošķīra Latvijas tiesību telpu no PSRS tiesību telpas. Šis datums arī mums vēsta - 50 gadu okupācija nebija šķērslis, lai atgrieztos tur, no kurienes esam nākuši – pašapzinīgu, rietumniecisku un demokrātisku valstu saimē.

Konstitucionālo likumu Latvijas Republikas Augstākā padome pieņēma laikā, kad Padomju Savienībā notika valsts apvērsuma mēģinājums. OMON kaujinieki jau bija ieņēmuši Latvijas TV centru, Latvijas radio namu, telefona centrāli un telegrāfa staciju, Iekšlietu ministriju, izdemolējuši Latvijas Tautas frontes mītni. Visā PSRS teritorijā bija ieviests ārkārtas stāvoklis.

Šajā politiski neskaidrajā un bīstamajā laikā Latvijas Republikas Augstākās padomes deputāti spēja sapulcēties uz sēdi, sagatavot un pieņemt Konstitucionālo likumu. 1991. gada 21. augusta sēdē debates par Konstitucionālā likuma tekstu pārtrauca paziņojums, ka mūsu Augstākajai padomei tuvojas OMON bruņutransportieri. Šādos apstākļos Augstākās padomes deputāti turpināja apspriest Konstitucionālā likuma tekstu un nobalsoja par tā pieņemšanu.

Konstitucionālais likums grozīja Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanas de facto procesu, atsakoties no 1990. gada 4. maija deklarācijā "Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu" noteiktā pārejas perioda. 1990. gada 4. maijā atjaunot Latvijas Republikas neatkarību de facto vēl nebija iespējams, jo visi finanšu, militārie un administratīvie varas resursi bija Maskavas rokās. Tobrīd nebija arī neatkarīgas valsts likumdošanas bāzes. Soli pa solim – tāds bija vienīgais iespējamais Latvijas neatkarības atjaunošanas ceļš.

Tieši atsaucoties uz 21. augustā pieņemto likumu, citas valstis atzina Latvijas neatkarības atjaunošanu.

 

23. augusts – Straļinisma un nacisma upuru atceres diena. Pirms trīspadsmit gadiem Eiropas Parlamentā tika oficiāli pieņemta un izsludināta deklarācija „Par 23. augusta pasludināšanu par Eiropas staļinisma un nacisma upuru atceres dienu”, aicinot arī nacionālos parlamentus pasludināt 23. augustu, dienu, kad tika noslēgts Molotova-Ribentropa pakts, par staļinisma un nacisma noziegumu upuru piemiņas dienu. Šādas piemiņas dienas mērķis ir paturēt atmiņā masu deportāciju un iznīcināšanas upurus, lai tādējādi nepieļautu staļinisma un nacisma noziegumu atkārtošanās iespējamību, vienlaikus nostiprinot demokrātiju, mieru un stabilitāti kontinentā.

Rakstā ir izmantoti materiāli no www.lettia.lv, www. lvportals.lv, www.laikmetazimes.lv, https://m.travelnews.lv/

 

Skolotājs G. Preiss

« Atpakaļ